Latvijas plakātu izstāde
PUBLISKIE SPOGUĻI
Laikmetīgās mākslas jaunajā centrā VINZAVOD
No 19. februāra līdz 25. martam

Plakātmāksla ir viens no 20.gadsimta masu komunikācijas veidiem, īpatna un sarežģīta parādība, jo ļoti cieši saistīta ar diviem, vienam otru dziļi ietekmējošiem aspektiem.
Pirmkārt – tā cieši saistīta ar varu un sociālo kontekstu (vēstures notikumi, informācija, reklāma), kad galvenā uzmanība tiek pievērsta darba ideoloģiskajām, politiskajām vai komercvērtībām.
Otrkārt – ar autora māksliniecisko individualitāti (plakātmākslas specifiskā valoda, vizuālās zīmes, grafiskie simboli, tēli), kad par svarīgākajām izvirzās plakātu estētiskās kvalitātes.
Praksē plakāta sociālo un mākslas misiju grūti nodalīt, taču izstāžu zāle ļauj reālo situāciju dzidrināt un attīrīt no liekā.
Izstāde PUBLISKIE SPOGUĻI ir savveida mākslas kondensāts, kurā it kā sablīvētas tikai tās divdesmitā gadsimta sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito/deviņdesmito gadu latviešu mākslinieku darinātās plakātlapas, kuras vērtējamas kā publiski mākslinieciski vēstījumi.
Taču plakātmākslai Latvijā ir daudz senākas saknes un tās attīstību ietekmējuši gan ģeopolitiski faktori, gan dažādi 20.gadsimta vizuālās mākslas virzieni un skolas.

1.nodaļa – sešdesmitie gadi
Plakāts kā profesionāls mākslas veids Latvijā uzplaukst 20.gadsimta otrajā pusē, sešdesmitajos, – Rīgas izstāžu zāļu siltumnīcas apstākļos. Kā alternatīva oficiālajiem valsts izdevniecības plakātiem, kuri sociālistiskajā pilsētvidē propagandēja padomju idejas, no 1966.gada izstādēs parādās plakāti – oriģināli autordarbi, kuru pasūtītājs ir pats mākslinieks.

2.nodaļa – septiņdesmitie gadi
Pamatprincips – plakāts kā saturiska un mākslinieciska pašvērtība. Lai to realizētu, īpaša uzmanība tiek pievērsta formai – izsmalcinātiem gleznieciskiem, grafiskiem un kompozīcijas paņēmieniem, kuri konkrētajiem tēliem plakātos piešķir daudznozīmību, bet vārdiem – zemtekstu. Kultūras plakāts (īpaši – teātra plakāts) ir dominējošs šajā laikā un veicina individuālo māksliniecisko rokrakstu izkopšanu. Sabiedrība un vara sāk pierast, ka plakāts ir medijs, kas sniedz subjektīvu autora skatījumu.

3.nodaļa – astoņdesmitie/deviņdesmitie gadi
Lielo revolucionāro pārmaiņu periods, kad latviešu plakātmāksla izvēršas kā spožu “solo partiju” laiki. Te dominē personības, spēcīgi simboli un profesionālisms. Šo desmitgadi var dēvēt par latviešu plakātmākslas zelta laiku.

Izstādes kuratore -mākslas zinātniece Ramona Umblija.

Atsauksmes Krievijas medijos:
„Latviskuma maigais akcents it kā nogludina impēriskās izteiksmes raupjumu. Avangarda totalitārais konstruktīvisms ir noapaļots, lielā brāļa didaktiskais tonis transformējas ironijā, bet garlaicīgā propagandas patētika pārvēršas groteskā. Rezultātā tapa daudz gaismas, formu, šriftu un grafikas graciozu saskaņu. Tā ir māksla, kas pilnīgi saskan ar ģeogrāfisko stāvokli un vēsturi, kaut kas vidējs starp rietumu popārtu un padomju socārtu, bet nereti – pārspēj gan vienu, gan otru pēc ieceres smalkuma un izpildījuma kvalitātes” - Rīgas balzams ar sāļo gurķīti, Gazeta.ru.

Pilns recenzijas teksts: http://www.gazeta.ru/culture/2008/02/21/a_2644565.shtml

“Projekts „Publiskie spoguļi” rāda lielisku iespēju iepazīt 20. gadsimta otrās puses latviešu grafikas labākos eksemplārus” - Dubultsitiens, Utro.ru.

Pilns recenzijas teksts: http://www.utro.ru/articles/2008/02/22/718367.shtml