Jaunā Rīgas teātra viesizrādes
festivālā NET Maskavas Meijerholda centrā
No 17. līdz 24. aprīlim

LATVIEŠU STĀSTI

Režisors - Alvis Hermanis
Mākslinieces – Kristīne Jurjāne un Monika Pormale
Piedalās: Gundars Āboliņš, Andris Keišs, Guna Zariņa, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš, Jevgeņijs Isajevs un Antons Zamišļajevs.

Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija. Stāsti par reāliem Latvijas cilvēkiem!
Šo teatrālo ideju varētu pielīdzināt dokumentālajam kino, kas veltīts kādam konkrētam cilvēkam.
“Mums likās interesanti pievērsties to cilvēku dzīves stāstiem, par kuriem publiski neraksta un nerunā. Mēs meklējām tādus cilvēkus, kuru dzīve ir ieguvusi kādu poētisku vispārinājumu. Aktiera personība un atveidojamā cilvēka dzīves stāsts, rada jaunu tēlu. Tāpēc arī mums ir drosme to nosaukt par teātri, ” Alvis Hermanis.
Izrādes mērķis ir parādīt, ka mākslas uzmanības objekts var būt jebkurš cilvēks uz šīs pasaules. Jebkura cilvēka dzīve ir tā vērta, pietiekoši interesanta un dramatiska, lai būtu par iemeslu teātra izrādei.
Latviešu stāsti ir daudz mazu izrāžu salikums. Pavisam kopā tika sagatavoti 20 cilvēku dzīvesstāsti. Maskavas skatītāji redzēs 6 no tiem. Stāstus par izbijušu jūrnieku, taksometra šoferi, Latvijas armijas kareivi, bērnu dārza audzinātāju, autobusa šoferi, bērnu nama audzēkņiem.
Izrādē skan reālā šodienas Latvijā lietota valoda.

Berliner Festspiele sadarbībā ar JRT piedāvā:
KLUSUMA SKAŅAS.
Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika.

„ - izrāde par mūsu vecāku jaunību,
par laiku, kad viņi mūs iecerēja,
kad mēs tikām ieņemti,
kad mēs vēl bijām mūsu mammām vēderos,-” Alvis HermanisKlusuma skaņas ir it kā Garās dzīves turpinājums, tikai pretējā hronoloģiskā virzienā. Izrādes darbība notiek tajā pašā komunālajā dzīvoklī, tikai 40 gadus iepriekš, kad „Garās dzīves” varoņi vēl bija jauni.
Izrāde ir par jaunību, par zaudēto nevainību. Arī par īpašu laiku, kāds bija sešdesmito gadu beigas, kad cilvēkus vēl vienoja ilūzijas par kolektīvu laimi.
Ļoti iespējams, ka tā arī bija pēdējā kolektīvā utopija balto cilvēku civilizācijas vēsturē. Jo mūsdienās kolektīvas utopijas ir iespējamas tikai mākslas teritorijā. Piemēram, teātrī.

Režisors – Alvis Hermanis
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Monika Pormale
Fotogrāfiju autore – Māra Brašmane
Izrādē izmantoti fragmenti no filmas „Pašportrets”, 1972., režisors Andris Grīnbergs
Piedalās: Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Liena Šmukste, Iveta Pole, Regīna Razuma, Kristīne Krūze, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Ģirts Krūmiņš, Andris Keišs

Tatjana Tolstaja
SOŅA
Bija reiz cilvēks – un nu vairs nav. Tikai vārds palicis – Soņa…” T.TolstajaŠis, it kā teātrim nepiemērotais materiāls – īsais stāsts Soņa atklāj īpašu mūsdienu krievu literatūras šķautni – vērīgu, izsmalcinātu un metaforisku literatūru, kas ir arī ironiski līdzjūtīga, groteska un skumja. T. Tolstaja darbu raksturo apbrīnojamas zināšanas par cilvēku dabu. Viņas jūtu amplitūda un dziļums padara šo stāstu īpašu.
Soņa ir impresionistiska miniatūra – stāsts par vientuļu, dīvainu sievieti, ar kuru liktenis izspēlē ļaunu joku, kas vienlaikus kļūst par viņas dzīves lielāko laimi. Tas ir stāsts par sievieti ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi.
T. Tolstajas varone sevī apvieno lielas pretišķības: neglītu ārieni un ļoti smalku iekšējo pasauli, smagu dzīvi un trauslu dvēseli. Tas ir ļoti grūti atklājams salikums. Tādēļ Alvis Hermanis šo lomu nav uzticēja kādi no sievietēm, bet aktierim – vīrietim.
„Tas nav pašmērķis – pārtapt par sievieti. Drīzāk jautājums par sievietes izpratni. Mēs nevis spēlējam sievieti, bet cenšamies uzburt sievietes tēlu, veidolu un stāstīt par viņas dvēseli. Nez vai dvēselei būtu piešķirama dzimte,” Gundars Āboliņš

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne
Lomās: Gundars Āboliņš un Jevgeņijs Isajevs

ALVIS HERMANIS
Jaunā Rīgas Teātra mākslinieciskais vadītājs kopš 1997. gada.
Šobrīd viens no interesantākajiem un radošākajiem Latvijas teātru režisoriem, kura darbi labi zināmi arī ārpus valsts robežām. Saņēmis prestižo Young Directors Project balvu par izradi Revidents Zalcburgas teātra festivālā (2003) un viena no svarīgākajām Eiropas balvām Jaunās realitātes balva Europe Theatre Prize (2007).
Absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļu (1988).
Kopš 1993. gada iestudē izrādes Jaunajā Rīgas teātrī. Alvja Hermaņa izrādēm raksturīgas spēles ar dažādiem teātru stiliem un estētikām, Austrumu un Rietumu kultūras zīmēm. Hermanis veido oriģinālas kombinācijas, lietojot tēlus un simbolus no atšķirīgiem pasaules kultūras un vēstures periodiem, balstoties pats uz savām koncepcijām, iekšējo redzējumu un fantāziju. Viņa vadīto Jauno Rīgas teātri var uzskatīt par bāzes vietu jaunas teatrālās pieredzes un īstenības robežu meklējumiem. Līdzās klasiski psiholoģiskajā stilā iestudētajām izrādēm kā A.Arbuzova Mans nabaga Marats (1997) vai Garā dzīve (2003) ir marionešu teātra izmantojums izrādē Stāsts par Kasparu Hauzeru(2003), vai dažādu mēdiju un skatupunktu miksējums izrādē Tālāk (2004). Pēdējā laikā A.Hermaņa uzmanība ir pievērsta apkārtējās dzīves izpētei: izmantojot konkrētus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus, aktieru fantāzijas apstrādāti tie pārtop kolorītos Latvijas sabiedrības prototipos izrādēs Latviešu stāsti(2004) un Latviešu mīlestība (2006).
Paralēli darbam Jaunajā Rīgas teātrī A.Hermanis iestudējis izrādes Von Krahli Teatter Tallinā, Igaunijā (Šalajased pildid II, Loomav Pimedus, 1994), Latvijas Nacionālajā operā (Uguns un nakts, 1996), Schauspielfrankfurt (Kollektives Lesen eines Buches mit Hilfe der Imagination in Frankfurt, 2005), Schauspielhaus Zürich (The Blazing Darkness, by A. Buero – Vallejo, 2006; Fathers, 2007).
Ar Jauno Rīgas teātri piedalījies galvenajos starptautiskajos festivālos: Edinburgas festivāla pamatprogrammā, KunstenFestival des Arts (Brisesle, Beleļiģija, 2004, 2007), Wiener Festwochen (Vīne, Austrija, 2005, 2007) un citos.

JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
JRT ir profesionāls repertuārteātris, kas saviem skatītājiem piedāvā gudru, atraktīvu un neparastu repertuāru - mūsdienīgu skatījumu uz klasiku, latviešu oriģināldramaturģiju un ārzemju autoru darbiem.
Kaut arī JRT ir valsts repertuārteātris, tas vienlaikus ir saglabājis studiju tipa teātra garu un darba stilu, konsekventi orientējoties uz nekomerciālas mākslas vērtībām. JRT darba stils ir mērķtiecīgi virzīts uz studiju tipa teātra darbības principiem, nevis uz kases ieņēmumiem. Mēģinājuma process bieži ilgt vairāk kā gadu. Teātra trupu veido 23 talantīgākie savas paaudzes aktieri. Izrādes tiek iestudētas pieciem dažādiem spēles laukumiem ar dažādu skatītāju ietilpību: no Mēģinājumu zāles ar 40 skatītāju vietām līdz Lielajai zālei ar 470 skatītājiem.
JRT savai publikai piedāvā ne tikai nopietnas tematikas izrādes, bet arī jaunu teatrālo valodu. Teātra profesionālie panākumi ir izcelti dramatisko teātru skatēs, kur saņemtas galvenās balvas. JRT izrāžu kvalitāte ir atzinīgi novērtēta arī starptautiskā mērogā. Šo gadu laikā JRT ir kļuvis par nopietnu spēlētāju uz starptautiskās teātra skatuves, regulāri pārstāvot valsti dažādos nozīmīgos teātra festivālos: Austrijā, ASV, Beļģijā, Bosnijā un Hercogovinā, Bulgārijā, Čehijā, Čīlē, Dienvidkorejā, Francijā, Grieķijā, Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Kanādā, Krievijā, Lietuvā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Polijā, Rumānijā, Serbijā un Melnkalnē, Slovākijā, Slovēnijā, Somijā, Šveicē, Ungārijā, Vācijā.
JRT iestudējumu kritēriji ir augsta profesionalitāte, ētika un mākslinieciskā savdabība. Tā ir augstas klases māksla, kas gan pēc satura, gan formas atbilst moderna, izglītota, patstāvīgi domājoša mūsdienu skatītāja prasībām.
Kvantitātes, stresa un informācijas laikmetā Jaunais Rīgas teātris vēlas apliecināt humānismu, vitalitāti un emocijas, meklēt atpakaļceļu uz harmoniju un vienkāršību!

Atbalsta: Hansabanka